How To @ photodom.com

Photodom.com ir foto autoru lapa, līdzīgi kā flickr.com vai deviantart.com. Lapas galvenā specifika ir tā, ka autori vairumā gadījumu ir no bijušās Padomju Savienības. Bet ne par lapu ir stāsts. Tur ir parādījies autors vai autoru kopums ar nosaukumu “Как это сделано”, jeb HowTo.photodom.com. Resurss ir ļoti svaigs, un pašreiz tur ir tikai divas bildes, bet es ļoti ceru, ka būs vēl. Ideja ir pavisam vienkārša – tā vietā lai rakstītu garus aprakstus par to, kā var iegūt vienu vai otru efektu, tas tiek ilustrēts. Manuprāt, ideāli – man der! Piemēram, man smieklīgs likās triks, kā tiek panākts, ka modelēm ir ļoti garas kājas.

Bilžu apstrāde

Par profesionālu fotogrāfu es negribētu kļūt viena iemesla pēc – man nepatīk bilžu apstrāde. Ir ļoti kaitinoši, ja tev ir jāatlasa dažas bildes no vairākiem simtiem bilžu. Caurskatīt tās visas, tā ir tikai daļa no darba. Tās ir vēl arī jāsalīdzina pēc kaut kādiem kritērijiem un jāizvēlas labākās. Tad nu tev vai nu īsti nepatīk neviena, vai pēc kāda no kritērijiem patīk vairākas un katra pa savam. Vissliktāk, protams, ja pašam īsti nepatīk, bet kaut kas tomēr no tā visa ir jādabū laukā.

Jā, lai šo procesu padarītu maksimāli nesāpīgu ir visādas programma, kas ar to palīdz tik galā. Man prātā nāk tikai divas: Picasa un Adobe Lightroom. Es izmantoju Picasa, jo tā ir bezmaksas un arī daudz elementārāka. Šausmīgi ērti man liekas šķiet peles rullīša izmantošana caurskatot bildes. Faktiski ar vienu pirksta kustību tu vari caurskatīt uzreiz vairākas bildes. Ļoti paātrina procesu. Kas attiecās uz Adobe produktu, tad prezentācijas video izskatās iespaidīgs. Biju uzinstalējis izmēģināšanai un secināju, ka šī programma ir daudz smagnējāka. Bet jāatzīst, ar bilžu organizēšanu šī programma neaprobežojas. Ar Lightroom var izdarīt jau ļoti daudz salīdzinot ar to pašu Picasa. Un vēl programma esot integrēta (vai arī otrādi) Adobe Photoshop.

Ārējā zibspuldze

Nesen iegādājos ārējo zibspuldzi. Skaidra lieta, ka domāta tā visādu slikti apgaismotu pasākumu bildēšanai, un ir arī pirmie veiksmīgie rezultāti. Kad būs luste, sabildēšu kaut ko, ko varētu ielikt šeit. Pagaidām tādas nav, jo bilžu pēdējās dienas ir bijis par daudz.

Bet tātad par ārējo zibspuldzi – kā zināms, ekspozīcijas trīs rādītāji ir gaisma jūtība, f-skaitlis un slēdža ātrums un tam visam ir sakars ar gaismu. Lai cik tas dīvaini nebūtu, zibspuldzei ir vistiešākais sakars ar gaismu – tā pati ir gaismas avots. Tāpēc pie nemainīga apgaismojuma galvenais uzstādījums ar ko strādāt ir zibspuldzes stiprums. Un te ir jāņem vērā sekojošas lietas:

• Zibspuldzes stiprums būs jāizvēlas ne tikai atkarībā no apgaismojuma, bet arī no fotografējamā objekta attāluma.
  
  
• Var rasties sarežģījumi ar baltiem krekliem, sienām vai citiem baltiem priekšmetiem, uz kuriem krīt tiešie zibspuldzes stari, jo tie ļoti brīnišķīgi atstaro gaismu.
  
  
• Tiešie baltās gaismas stari vispār mēdz būt nelabvēlīgi vajadzīgā rezultāta sasniegšanai, tāpēc zibspuldzi mēdz pavērst uz augšu, papildus izmantojot visādas gaismu kliedējošas vai atstarojošas uzpariktes. Diezgan izplatīta ir vizītkartes piestiprināšana pie zibspuldzes, lai gaisma atstarotos no tās.
  
  
• Zibspuldzei vajadzīgs laiks, līdz tā atkal būs spējīga darboties.

Ārējās zibspuldzes priekšrocības salīdzinot ar iebūvēto zibspuldzi:

• Domājams, ka diez vai ir kāda iebūvētā zibspuldze, kas salīdzinātos pēc sava stipruma ar ārējo zibspuldzi.
  
  
• Tās stiprumu var precīzāk uzstādīt.
  
  
• Ārējā zibspuldze ir visādi grozāma.
  
  
• Tai ir savas baterijas (pats par sevi šis fakts gan ir mīnuss), kā rezultātā tā nerij kameras resursus.
  
  
• Visbeidzot viņa gluži vienkārši ir ātrāka.
  
  
• Tai vēl ir visādas iespējas, par kurām man ir tīri teorētiska nojauta, un nekādas sajēgas, kā to varētu izmantot.

Tas arī laikam viss. Šoreiz nekādas teorijas, vairāk prakses. Domāju, ka man nav jāmin tādas fizikas īpatnības, ka ja spīd gaisma, tad ir gaišs, un to, ka jebkurš priekšmets atstaro gaismu – visvairāk gaismas atstaro baltas krāsas priekšmeti. Vēl no prakses pieminēšu, ka, spēlējoties ar zibspuldzi, vajag uzmanīt acis, kā arī rokas tuvu bāzt nevajadzētu, jo spilgta zibspuldze ir arī nenormāli karsta.

Picasa: bilžu kārtošana

Darīši visu ačgārni. Lai arī sen ir plāns uzrakstīt kaut ko par Picasa, tomēr šoreiz pieminēšu šausmīgi labu un, manuprāt, šausmīgi pareizu funkcionalitāti – bilžu kārtošana un masveida pārdēvēšana. Lai nesarežģītu aprakstu, izstāstīšu visu uz viena piemēra.

Ir teiksim desmit bildes ar absolūti nejēdzīgiem failu nosaukumiem, bet ir vajadzība šos failus pārsaukt un sanumurēt (8236478.jpg, 8376458,jpg... uz bilde-1.jpg, bilde-2.jpg...). Labais tanī visā ir tas, ka ar Picasa to var izdarīt ļoti ātri un ērti. Pareizais tanī visā ir tas, ka bildes tur tiek kārtotas aptuveni tāpat kā izdrukātas fotogrāfijas. Agrāk es skatījos uz bildēm un nolēmu, kura būs pirmā bilde, tad tai tiek mainīts faila nosaukums. Tad nolēmu, kura būs otrā u.t.t. Metode ir iedarbīga, bet tai pat laikā tas ir „fui” un „pē”, jo cilvēks tā nedomā. Pareizi ir atvērt vajadzīgo galeriju iekš Picasa, un ar peli vienkārši bildes sabīdīt tādā secībā, kā ir nepieciešams. Tad, kad tas ir izdarīt, izmantojam Picasa masu failu pārsaukšanu - Attēls->Paketes Labošana->Pārsaukt, jeb tāpat kā visur Windows vidē vienkārši spiežot F2. Tur attiecīgi ierakstam vēlamo faila nosaukumu, un beigās domuzīmi un vieninieku. Visi iezīmētie faili tiks pārdēvēti, un attiecīgi sakārtoti pēc nosaukuma tāpat kā ir sakārtots Picasa galerijā.

Dažās piezīmes pārdēvējot failus – nebūs gluži tā, ka varēsiet iegūt tieši tādu faila nosaukumu, kādu būsiet iedomājušies. Piemēram, dabūt faila nosaukumu bilde_001.jpg un pārējos attiecīgi sanumurēt jums neizdosies. Šķiet domuzīme ir obligāta. Pie faila nosaukuma izvēles būs jāpiešaujas. Bet no otras puses, vai tas ir ļoti svarīgi? Un otra būtiska lieta, ja vienreiz faili ir pārsaukti, bet pēc tam jūs izdomājas mainīti secību, būs jāraksta jauns faila nosaukums, jo citādi nekādas izmaiņas nenotiks.

Zibspuldze

Šoreiz ne tik daudz teorijas. No tām pašām dārzeņu bildēm esmu ieguvis diezgan interesantu rezultātu. Pirmajā bildē krāsas ir maigākas, siltākas un ir maz spīduma. Histogramma arī diezgan sabalansēta. Otrā bilde ir sanākusi sliktāka no tāda viedokļa, ka krāsas blāvas, ļoti daudz atspīduma un slikts kontrasts. Histogrammā visas krāsas ir ar izteiktiem asumiem. Toties fona krāsa otrajā bildē pilnīgi noteikti vairāk atbilst īstenībai. Kāpēc tā – man nav ne mazākās sajēgas, jo abām bildēm ISO, slēdža ātrums un f-skaitlis ir vienāds. Patiesībā aizdomas man ir. Otrā bilde, ja nemaldos, tika bildēta ar zibspuldzi. Savukārt pirmā bija bildēta ar istabas apgaismojumu, kas papildus vēl iet cauri dzeltenam papīram. Likumsakarības it kā acīm redzamas, tomēr iepriekš paredzēt rezultātu es neņemos. To laikam nevienā grāmatā never izlasīt, bet empīriski jāpierāda.

ISO

ISO (gaismas jūtīgums) uzstādījums ir viens no trim faktoriem, kas iespaido fotogrāfijas izgaismotību (ekspozīcijas pakāpi). Ir grūti kaut kā uz piemēriem izstāstīt, kas ir gaismas jūtīgums. Nav jēgas stāstīt par fotonu trauksmaino ceļojumu pretī gaismas jūtīgai matricai, vēl jo vairāk, ka fiziku skolā es tā negribīgi mācījos. Kas ir jūtīgums ir jāsaprot intuitīvi. Šķiet vienīgais salīdzinājums, kas man nāk prātā, ir darbadienas rīti, kad mēs ieslēdzam istabā gaismu. No sākuma acis ir ļoti jūtīgas, un mēs pa māju pārvietojamies kā ķīnieši. Pēc laika acis ir pieradušas, un mums gaisma vairs acīs „nekož”, lai gan gaismas ir tik pat daudz cik iepriekš. Digitālajai matricai gan ar acīm nav paveicies. Viņa ir tik jūtīga, cik mēs lielu ISO uzstādām, un viņa tur neko nevar padarīt. Jo lielāks ISO, jo lielāka ir gaismas jūtība (skat. 1. attēlu).

Pirms pāris gadiem, man gribētos domāt, ka nemaz tik sen tas nebija, teju katrā ģimenē bija tāds melns ziepju trauks, ko dēvēja par fotoaparātu. Un tajā ziepju traukā bija jāliek iekšā fotofilmiņa. Tad nu vislabākā fotofilmiņa bija „četrsimtniece”, jo ar to varēja bildēt visās dzīves situācijās. Ar „simtnieci” varēja iet medīt kadrus saulainā dienā, bet ar „divsimtnieci” varēja bildēt arī mājās pie laba apgaismojuma. Par laimi digitālajā fotoaparātā ir iesēja katrai bildei piemērot savu ISO, nevis „bliezt” visas bildes ar vienu gaismas jūtību, kamēr ir izbildēti visi 36 filmiņas kadri. Lai gan ISO režīmi neaprobežojas ar šiem trim uzstādījumiem, bet pēc būtības tie arī ir darba režīmi. ISO:100 paredzēts bildēšanai spilgtā apgaismojumā, ISO: 200 – pie vidēja vai vāja apgaismojuma, ISO: 400 – pie vāja apgaismojuma vai pat naktī (droši vien, ka ne pilnīgas tumsas apstākļos). Bet nevajag uzskatīt ISO par panaceju, kas risinās apgaismojuma problēmu. Palielinot ISO, bildē var parādīties graudainība (trokšņi) (skat. 2. attēlu). Trokšņi parādoties jau pie ISO:200, tikai tos ar aci nevar redzēt, tāpēc labāk pieturēties pie ieteicamās gaismas jūtības.

Šoreiz lasāmvielu latviešu valodā neatradu, tāpēc piedāvāju palasīt šo rakstu.

Zemāk redzamās bildes ir bildētas ar dažādiem ISO uzstādījumiem, pārējos parametrus atstājot nemainīgus – 0.6 sek., f/4.5. Atsevišķi izdalīju bildi, kurā labi var redzēt graudainību, kas radusies bildējot ar ISO:800. Klikšķiniet uz bildēm, lai apskatītu tās pilnā izmērā.

F-skaitlis

F-skaitlis (aperture) ir viens no trim faktoriem, kas iespaido fotogrāfijas izgaismotību (ekspozīcijas pakāpi). Viss notiek tā. Ir caurums (diafragma), pa kuru gaisma nonāk uz gaismas jūtīgo sensoru tanī brīdī, kad šis caurums ir vaļā. Gaismas daudzums, kas no nāk uz sensora, ir atkarīgs no šī cauruma lieluma. Jo lielāks caurums, jo vairāk gaismas. Tieši tāpat strādā acu zīlītes. Ja neticat, varat paņemt kabatas lukturīti un paspīdzināt savu draugu, kaimiņu vai kaķi. Jebšu cits piemērs – no tā cik ļoti ir aizvērti biezie aizkari ir atkarīgs, cik istabā ir gaišs vai tumšs. Tad nu, lūk, f-skaitlis ir tas, kas parāda cik ļoti tā diafragma atveras uz to brīdi, kad jūs nospiežat aizslēga pogu. Jo šis skaitlis ir lielāks, jo diafragmas atvērums ir mazāks un bilde sanāks tumšāka.

Detalizētāk par atvēruma izmēru un f-skaitli iesaku izlasīt shutter.lv rakstā.

Tagad nedaudz ķeramies pie prakses. Cik noprotu, manam aparātam šis f-skaitlis maināms ar trešdaļsoli robežās no f/2.7 līdz f/8.0. Pārsvarā visos režīmos šo f-skaitli digitālā kamera aprēķina pati. Nenospiežot aizslēga pogu līdz galam, bez citiem uzstādījumiem uz ekrāna var redzēt arī izvēlēto f-skaitļa lielumu. Varbūt ir vērts papētīt, kādu f-skaitli kamera izvēlas dažādos apgaismojuma apstākļos. Lai šo lielumu mainītu ar roku, var izvēlēties Av bildēšanas režīmu.

Zemāk ir redzamas bildes ar deguna pilienu pudelīti, ko es vakar sabildēju. Lai panāktu nemainīgi slēdža ātrumu (shutter speed) un gaismas jūtīgumu (ISO), izmantoju manuālo režīmu – ½ sek., ISO: 200. Tad nu bildēs var redzēt, kā mainās rezultāts mainot tikai diafragmas atvērumu. Klikšķiniet uz bildes, lai redzētu pilnā izmērā.